EN    
LV    

CILVĒKI BEZ KURIEM ROTAĻA NEVAR IZTIKT

Diāna Gavare Rotaļā ir piedzīvojusi “pilnu komplektu” – sākusi kā “jauniņā”, dejojusi ar mums vairākas sezonas, tikusi iesvētīta pilnvērtīga Rotaļnieka kārtā un bijusi Rotaļas valdē. Kopā ar Rotaļu aizstāvējusi savu diplomdarbu, bijusi Rotaļas repetitore, veidojusi mums jaunas dejas un tagad ir kļuvusi par Rotaļas māksliniecisko vadītāju.

Paši Rotaļnieki vienmēr priecājas strādāt kopā ar Diānu, jo mūsu deju zālē tiek ienesta enerģija un jaunība. Treniņ stundās tiek prasīta un mācīta laba fiziskā sagatavotība, bet gatavojoties koncertiem - pievērsta uzmanība katram sīkumam.

Iespējams, vislabākais ir tas, ka mēs spējam viens otru cienīt un respektēt deju zālē tikpat labi, kā būt draugi ārpus tās, jo visiem jau uz pieres ir viens zīmogs: “Rotaļnieks” :) Kā draugi un dejotāji esam pārliecināti, ka Diāna ir tas Rotaļnieks, kuram mums ar drošu sirdi un uzticību ir jāseko.


Gintam Baumanim "Rotaļa" bija dzīves veids, jo pats tajā nodejoja 25 gadus un kopš 2002. gada rudens vadīja ansambli. Gints būdams ļoti prasīgs, kategorisks, neatlaidīgs, mēdza panākt vajadzīgo rezultātu, lai ko tas prasītu. Saviem dejotājiem Gints dzīvi atviegloja ienesot pamatīgu humora devu mēģinājumos un spēja perfekti parodēt dažkārt tik interesantās mūsu pašu kustības.

Mūs viņš redzēja kā jautrus, dzīves priecīgus [dažreiz pat par daudz:)] cilvēkus, ar spēju saņemties, kad tas nepieciešams un izdarīt to, kas jādara! Viņš uzskatīja, ka labam dejotājam ir jāprot saprasties ar citiem rotaļniekiem (un ne tikai!), jāprot dauzīties, kad tas vajadzīgs, jāsaprot, ko no viņa gaida vadītājs un jāspēj panākt publikas ovācijas! Savukārt viņš uzskatīja, ka labam vadītājam jāsaprot kolektīvs, jāpanāk, ka kolektīvs tic tam, ko viņš dara, un visbeidzot jāizturas ar cieņu un labestību pret saviem dejotājiem!


Rotaļa nav iedomāja bez Rozītes jeb Rozes Kupčas, kura vienmēr par visiem labāk zina, ko mums vilkt mugurā, kuram kādu krekliņu iedot vai arī to, kurš aizmirsis atdot kādus svārkus vai nedod Dies' Dreļļu vesti.... Roze Rotaļā strādā kopš 1981. gada. Uz Rotaļu viņu atveda Aija Baumane, jo abas bijušas operas kolēģes.

Rozīte mūs - rotaļniekus - sauc par dabas bērniem, jo esam interesanti un neprognozējami. Visu mūžu esot saistībā ar deju, sākotnēji mācoties Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, vēlāk kļūstot par baleta mākslinieci un visbeidzot strādājot E.Melngaiļa tautas mākslas centrā, deja Rozītei kļuvusi par dzīves veidu.

Un tieši šī daudzo gadu pieredze, viņai ļauj redzēt mums cauri, kad mēs jūtamies slikti un palīdzēt ar kādu uzmundrinošu vārdu.

Rozīte vienmēr uzsvērusi to, ka dejotāji ir ļoti organizēti cilvēki gan dzīvē, gan attieksmē pret kolēģiem, viņi ir pašaizliedzīgi un spējīgi upurēties. Reizēm Rozītei nepatīk, ka mēs nenovērtējam atsevišķu situāciju nopietnību, svarīgumu, un tas, ka mēs uz "Rotaļu" nākam satikt draugus, nevis kārtīgi strādāt, dejot, bet tik pat labi Rozīte arī saprot, ka mēs nenāktu vispār, ja te nebūtu cilvēku, kurus mēs gribam redzēt.


Neviens labāk par Valentīnu Popovu) jeb Vaļu (kā mēs viņu saucam visbiežāk) neprot apieties ar mūsu niķīgo mūzikas aparātu! Vaļa VEF Kultūras pilī strādā jau no 1989. gada, sākotnēji kā "Zelta sietiņa" klaviermeistare, bet Rēzeknes mūzikas koledžā apgūtās prasmes liek lietā "Rotaļas" mēģinājumos. Bet Vaļa nemaz nejūt, ka būtu mainījusi darba vietu, jo gan telpas tās pašas, gan vadība, gan arī bērni tie paši, tikai krietni paaugušies!

"Rotaļā" Vaļai visvairāk patīk draudzīgā atmosfēra, kolektīvs, tas, ka viņa tiek uztverta kā savējā, un iespēja būt dejā, ko dzīvē viņai nav izdevies realizēt (Vaļa bērnībā sapņojusi par baletu)!

Vaļas hobijs ir aktīva darbošanās antīko automobiļu klubā. Viņa piedalās seno spēkratu salidojumos, un, kā jau sieviete būdama, atbild par sievišķīgām lietām - modelē tērpus atbilstoši automobiļa ražošanas laika modes tendencēm. Viņas un vīra īpašumā ir 1937. gadā ražots Mercedes automobilis un vairāki seni motocikli.


Roberts Muciņš ir mūsu uzticamais repetitors. Robis mūs ne tikai iesilda un atsilda, bet arī ir “vērīgā acs”, jo vienmēr ievēro kādu deju soli, kuru dejotājs varētu uzlabot – un to arī nodod pašam dejotājam. Bet kad blakus nav neviena motivācijas runas sniedzēja, arī tad Robis māk nākt palīgā un sniegt iedvesmu gan ikdienā, gan pirms koncerta.