EN    
LV    

CILVĒKI BEZ KURIEM ROTAĻA NEVAR IZTIKT

Gintam Baumanim "Rotaļa" ir dzīves veids, jo pats tajā nodejojis 25 gadus, sievu te noskatījis, tagad arī dēlu cenšas izaudzināt par labu rotaļnieku un kopš 2002. gada rudens vada ansambli - reizēm būdams ļoti prasīgs, kategorisks, neatlaidīgs, panākot vajadzīgo rezultātu, lai ko tas prasītu. Saviem dejotājiem Gints dzīvi atvieglo ienesot pamatīgu humora devu mēģinājumos un spējot perfekti parodēt dažkārt tik interesantās mūsu pašu kustības.

Mūs viņš redz kā jautrus, dzīves priecīgus [dažreiz pat par daudz:)] cilvēkus, ar spēju saņemties, kad tas nepieciešams un izdarīt to, kas jādara! Tāpēc viņaprāt labam dejotājam jāprot saprasties ar citiem rotaļniekiem (un ne tikai!), jāprot dauzīties, kad tas vajadzīgs, jāsaprot, ko no viņa gaida vadītājs un jāspēj panākt publikas ovācijas! Savukārt labam vadītājam jāsaprot kolektīvs, jāpanāk, ka kolektīvs tic tam, ko viņš dara, un visbeidzot jāizturas ar cieņu un labestību pret saviem dejotājiem!

Gints strādājot "Rotaļā" izveidojis arī vairākas horeogrāfijas - deju ciklu Aināra Mielava dziesmām, dejas "Lecam pa vecam, lecam pa jaunam", kā arī "Man patīk Rīgas meičas" un "Saule un mēness", kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2005. gada jūnijā un citas.


Rotaļa nav iedomāja bez Rozītes jeb Rozes Kupčas, kura vienmēr par visiem labāk zina, ko mums vilkt mugurā, kuram kādu krekliņu iedot vai arī to, kurš aizmirsis atdot kādus svārkus vai nedod Dies' Dreļļu vesti.... Roze Rotaļā strādā kopš 1981. gada. Uz Rotaļu viņu atveda Aija Baumane, jo abas bijušas operas kolēģes.

Rozīte mūs - rotaļniekus - sauc par dabas bērniem, jo esam interesanti un neprognozējami. Visu mūžu esot saistībā ar deju, sākotnēji mācoties Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, vēlāk kļūstot par baleta mākslinieci un visbeidzot strādājot E.Melngaiļa tautas mākslas centrā, deja Rozītei kļuvusi par dzīves veidu.

Un tieši šī daudzo gadu pieredze, viņai ļauj redzēt mums cauri, kad mēs jūtamies slikti un palīdzēt ar kādu uzmundrinošu vārdu.

Rozīte vienmēr uzsvērusi to, ka dejotāji ir ļoti organizēti cilvēki gan dzīvē, gan attieksmē pret kolēģiem, viņi ir pašaizliedzīgi un spējīgi upurēties. Reizēm Rozītei nepatīk, ka mēs nenovērtējam atsevišķu situāciju nopietnību, svarīgumu, un tas, ka mēs uz "Rotaļu" nākam satikt draugus, nevis kārtīgi strādāt, dejot, bet tik pat labi Rozīte arī saprot, ka mēs nenāktu vispār, ja te nebūtu cilvēku, kurus mēs gribam redzēt.


Neviens labāk par Valentīnu Popovu) jeb Vaļu (kā mēs viņu saucam visbiežāk) neprot apieties ar mūsu niķīgo mūzikas aparātu! Vaļa VEF Kultūras pilī strādā jau no 1989. gada, sākotnēji kā "Zelta sietiņa" klaviermeistare, bet Rēzeknes mūzikas koledžā apgūtās prasmes liek lietā "Rotaļas" mēģinājumos. Bet Vaļa nemaz nejūt, ka būtu mainījusi darba vietu, jo gan telpas tās pašas, gan vadība, gan arī bērni tie paši, tikai krietni paaugušies!

"Rotaļā" Vaļai visvairāk patīk draudzīgā atmosfēra, kolektīvs, tas, ka viņa tiek uztverta kā savējā, un iespēja būt dejā, ko dzīvē viņai nav izdevies realizēt (Vaļa bērnībā sapņojusi par baletu)!

Vaļas hobijs ir aktīva darbošanās antīko automobiļu klubā. Viņa piedalās seno spēkratu salidojumos, un, kā jau sieviete būdama, atbild par sievišķīgām lietām - modelē tērpus atbilstoši automobiļa ražošanas laika modes tendencēm. Viņas un vīra īpašumā ir 1937. gadā ražots Mercedes automobilis un vairāki seni motocikli.